Šī gada centrālais jautājums bija: ko nozīmē būt cilvēkam mākslīgā intelekta, digitalizācijas un bruņota konflikta laikmetā? Atbildes meklēja gan plenārsēdēs, gan darba sekcijās, un to kopīgā doma bija viena - cilvēka identitāte nevar tikt reducēta uz datiem, efektivitāti vai algoritmiem.

Plenārsēdē Pablo Blanco no Navarras Universitātes atgādināja par kristīgās ticības pamatu, kas paliek nemainīgs arī tehnoloģiju pārmaiņu laikā:

"Kad viss paiet, Viņš paliek."

Andris Marija Jerumanis no Lugāno Universitātes norādīja uz individuālisma radīto patiesības krīzi mūsdienu sabiedrībā:

"Katram ir sava taisnība - tas grauj patiesību."

Referenti vienprātīgi secināja, ka tehnoloģija nav antropoloģiski neitrāla - tā strukturāli pārveido cilvēka pašapziņu. Mākslīgais intelekts spēj ģenerēt atbildes, taču nespēj atbildēt uz cilvēka eksistenciālajiem jautājumiem - par aicinājumu, grēku, cerību un attiecībām ar Dievu. Guntis Kalme to formulēja kodolīgi:

"Ne vienmēr tehnoloģisks progress nozīmē antropoloģisku progresu."

Studenti uzsvēra, ka mūsdienu cilvēks ir vienlaikus "iesaistīts, bet vientuļš, informēts, bet ne piederīgs" - un ka tieši šī ievainojamība var kļūt par vietu, kur cilvēks sastop Dievu un atrod cerību. Diskusijās par sociālo atomizāciju tika norādīts, ka sadrumstalošanās notiek pat pašā reliģijā - blakus stāvošas baznīcas bieži vien nezina, kas notiek blakus. Kā alternatīva tehnocentriskās efektivitātes loģikai tika piedāvāts kristīgās misijas skatījums - kā personisks process, kas sākas ar klātbūtni, nevis mērijumu efektivitātes skalā.

Kapelāni no Latvijas bruņotajiem spēkiem un cietumu dienesta apliecināja, ka karavīra un ieslodzītā cieņa ir neatņemama - un ka baznīcas klātbūtne krīzes brīžos nav papildinājums, bet būtiska nepieciešamība. Kā viens no konkrētajiem piemēriem tika minēts svētceļojums uz Aglonu kā pastorāls instruments darbā ar karavīriem - vieta, kur fiziskais pārbaudījums, vēsturiskā atmiņa un garīgā kopība satiekas pārgājienā.