Izcilais fiziķis Enriko Fermi, pusdienojot ar draugiem, esot visus sasmīdinājis, izmetot: “Bet kur visi ir?” Jautājums nāca “kā no zila gaisa”, taču savējie saprata: visumā ir tik daudz planētu, ka starp tām noteikti ir arī dzīvībai piemērotas. Ir liela varbūtība, ka visumā neesam vieni. Kādēļ joprojām nav zinātnisku pierādījumu ārpuszemes saprātam? To sauc par Fermi paradoksu. Cilvēce sūta kosmosā zondes ar vēstījumiem, lai darītu sevi atrodamu. Daudz antenu uzmanīgi  klausās bezgalībā, cerot uztvert signālus no tālas civilizācijas.  

Kamēr iztēli valdzina citāda saprāta meklējumi visuma dzīlēs, tas mums ir piezadzies ikdienā. Ar iniciāļiem AI pasaule iepazīst  mākslīgo intelektu, kurš tālruņa veidolā jau daudziem ir kabatā. Juvals Noa Harari gan iesaka to nesaukt par mākslīgo (artificial), jo tā rodas iespaids, ka kontrolējam to, ko esam radījuši. Viņš iesaka to saukt par svešo (alien) intelektu, jo tas darbojas citādi nekā organiskais prāts. Ir jomas, kurās tas tālu pārspēj cilvēku un pieņem patstāvīgus lēmumus. Varbūt esam tuvu robežai, kur cilvēku dzīvi noteiks lēmumi, kuru iemeslus viņi nespēs izprast.

Gadu tūkstošiem cilvēce ir augstu vērtējusi zināšanas, kas nāk no uzkrātas pieredzes, no rūpīgas vērošanas, mācoties no kļūdām un pakāpeniski apvienojot sarežģītas  atziņas. Ceļš pie tām ir lēns, neefektīvs un grūti optimizējams. Pašlaik cilvēce piedzīvo jauna zināšanu modeļa atnākšanu, kurš ir balstīts uz tūlītēju datu apstrādi, algoritmiem un pastāvīgu optimizāciju. To var kritizēt kā paviršu, taču nevar viegli noraidīt pasaulē, kura ātras atbildes vērtē augstāk par dziļiem jautājumiem. Jo vairāk gudrie centīsies aizstāvēt gudrības vērtību, jo nenozīmīgāki tie liksies tādai pasaulei, kur katra sekunde ir svarīga un kur pavadīt mēnešus vai pat gadus, apdomājot vienu ideju, šķiet ne tikai nevajadzīgi, bet arī morāli apšaubāmi. Ļoti var būt, ka skrējienā pēc optimizācijas tiek pazaudēts kaut kas būtiski cilvēcīgs. Taču var arī būt, ka tā ir attīstība uz jauna veida kopīgu gudrību, kas galu galā izrādīsies ieguvums. Vēsturē tā ir bijis.

Vienādi vai otrādi, taču svaigi un asi paceļas jautājums – kas 2026. gadā dara mūs patiesi cilvēcīgus? Vai ir iespējams pieņemt jauno, nepazaudējot līdzšinējo? Vai vajag censties tā darīt? Atbildes uz šiem jautājumiem var atrast, taču tas prasa lēno un rūpīgo domāšanu, kurai mūsdienās bieži pietrūkst pacietības. Es novēlu mūsu konferencei rūpību, pacietību un domas dziļumu, lai tā dod atziņu un drosmi nākotnes izaicinātajiem.  

Arh.emer.Jānis Vanags D.D.

Lutera Akadēmijas rektors